Cienītāju daiļliteratūra

Šahists x martinsone

!!! PIEBILDE !!!

Visas daiļdarba daļas – tēli, vietas, biedrības – ir pilnībā izdomātas un nepastāv īstajā dzīvē. Ja novērojama kāda sakritība starp šo stāstu un īsto dzīvi, tā ir Jūsu pašu šizofrēniskā vēlme ko tādu saskatīt. Stāsts nemaz nav par planētu Zeme, cilvēkiem vai vispār par šo galaktiku vai visumu. Šajā svešajā visumā valda pavisam citi fizikas – un tātad arī dabas – likumi, kā arī pašu būtņu starpā ir pavisam cita attieksme. Uztveriet šo stāstu kā pilnīgu iztēles augli, jo nekas šāds nemaz nespētu pastāvēt īstenībā un noteikti nevajadzētu neko līdzīgu mēģināt izspēlēt, jo īstā pasaule ir pavisam citāda no šī iedomu visuma!

Vasara. Ir agrs rīts. Saule jau gandrīz izlīdusi no debess apvāršņa. Tās stari griež acīs kā asmens pēc tikko pagājušās tumšās nakts. Tā nakts… Tā tik tiešām bija ellīga nakts. Pēc tādas pat laucinieces tomēr izlemj palikt savā migā, un kurš gan viņas vainotu – pat govis, kuras parasti prasītos pēc slaukšanas, paliek guļam, nav dzirdami ne baznīcas zvani, ne gailis, kas ik rītu modina. Valda absolūts klusums, ko brīžiem pārtrauc vēja brāzmas. Jā – pasaule tomēr neguļ, tā nespētu – likumi, kas valda pār pasauli ir absolūti un nelaužami: vējš vienmēr pūtīs, saule vienmēr spīdēs, un Zeme vienmēr griezīsies ap savu asi. Tieši ar tik pat absolūtu sparu Spēļturis Χριστιανοῖς شاه‎‎ ‎(turpmāk saukts par Šahistu) devās savā ikrīta pastaigā. Stalts, plecīgs zellis, ar zodu, uz kā varētu sagriezties, un matiem, kas, ja godīgi saka, ir diezgan prasti. Toties neparasts bija tas, kas mitinājās zem šiem matiem.

Šahistu no parastajiem miesīgajiem atšķīra viņa neaptverami augstais intelekts. Jau pāris mēnešu vecumā izpelnījis Šaha lielmeistara lomu, tautās nācis pazīstams kā Ἀθηναίασ jeb Atēnais (pēc sengrieķu gudrības dievības). Lai gan vēl jauns un savu spēka gadu agrumā, viņš bija sasniedzis visu, ko vien bija vēlējies – prāts rūdīts kā tērauds, miesa, kas Olimpiskajās spēlēs uzstādītu rekordus, un dzīve kā karalim. Viss, ko viņš bija vēlējies… toties kaut kas iztrūka. Kaut kas attālināja viņu no laimes. Savā garlaicībā un laimes meklējumos viņš bija pasācis izaicināt visus uz spēlēm: - Kaut kas taču man vēl nav sasniegts! – viņš domāja. Toties visās prāta un sporta spēlēs viņš vienmēr guvis virsroku.

Šis rīts viņam nešķita īpašs. Jā, cilvēku parasti ielās ir vairāk, bet tas viņam nešķita būtiski. Visi ikdienišķie ļaudis viņam vispār šķita bezjēdzīgi kā NSV (ne-spēlētāja varoņi) – uztraukties par tiem būtu kā uztraukties par skudrām, kas mīt kaimiņu dārzā. Toties, ja pēkšņi visas skudras pazustu, tas raisītu kaut kādu interesi. Apmetis četrus riņķus ap Rīgu, viņš devās mājup. Ejot cauri Grīziņkalnam, viņš pamanīja pirmo rīta pretimnācēju – Feliacitu “Laimdotu” Martinsoni.

Ģērbusies vasarīgi, gariem gaišiem matiem un veselīgu figūru, viņa jau bija pagājusi Šahistu garām, kad pēkšņi viņas miesa sastinga. Sekundes stiepās, kas šķita kā stundas, redze palika neskaidra, visa noklāta zosādā un aukstos sviedros, viņa dzirdēja soļus sev aiz muguras. Šī aura, šī gaita, šis soļu temps – viņa zināja, ka tas viss vērsts pret viņu. Viss viņas prāts teica, lai viņa tin kopā makšķeres, bet kājas atteicās klausīt. Tad pēkšņi atskanēja balss. Šī balss – ko tādu raksturo tie, kas apgalvo, ka ir runājuši ar Dievu. Viņa centās saklausīt teikto, bet ausīs džinkstēja zvani. Palēnām viņas redze satumsa, un drīz vien pati atdūrās pret zemi.

Šahists stāvēja neizpratnē par to, kas tikko noticis – viņš uzdeva vienkāršu jautājumu par to, kur pazuduši ļaudis no ielām, bet par atbildi saņēma meitenes ģīboni. Izjūtot nelielu atbildības sajūtu, bet galvenokārt vēloties uzzināt atbildi uz neatbildēto jautājumu, viņš daiļavu pār plecu aiznesa uz savu dzīvokli. Varētu jau domāt, ka ģībušu cilvēku jānogādā mediķu rokās, bet neviena ārsta prasmes nestāv ne tuvu Šahista spējām.

Martinsonei atverot acis, samaņa vēl līdz galam nebija atgriezusies. Mīksts matracis, silta sedziņa, patīkami vēsa istaba, neviena oda… Varētu vēl pasnaust… - PAG, NĒ! Kur es esmu!? – viņa uzleca gaisā. Istabas otrā galā Šahists sēdēja pie datora, uzlicis austiņas, viņš nemaz nedzirdēja, ka jaunkundze bija pamodusies. Tajā mirklī Martinsone vēl nebija līdz galam aptvērusi, kā šajā situācijā bija nokļuvusi, bet instinktīvi sāka lavīties prom. Toties šis plāns izgāzās tiklīdz, izkāpusi no gultas, viņa paslīdēja uz šaha torņa kauliņa. Ar lielu blīkšķi viņa atsitās pret plauktu, kas sašķiebās un nokrita no sienas, līdzi ņemot arī antīkās kristāla vāzes, kas bija uz tā novietotas. Šim troksnim tomēr izdevās piesaistīt Šahista uzmanību, un viņš novilcis austiņas devās Martinsones virzienā: - Piedod, es spēlēju Dzelzs Sirdis IV. Tā ir ļoti laba prāta spēle, un tās spēlēšana ietilpst mana ikrīta rutīnā. Vai nesasities? – izsniedzis roku prasīja.

Izdzirdot Šahista dievišķo balsi, Martinsonei situācija uzreiz palika skaidra.
- Paldies, man viss kārtībā, bet nevaru to pašu teikt par tavām antīkajām kristāla vāzēm… Kā gan es tev spēšu atmaksāt? – viņa smalkā balstiņā atteica.
- Nerunā niekus! Man tās vāzes ir sīknaudas vērtībā!
- Nē, es uzstāju. Kā es spēšu naktī gulēt, apzinoties, ka esmu kādam nodarījusi mantiskus zaudējumus?
- Nu, ja jau tu tā uzprasies, tad man padomā ir viens veids, kā vari atlīdzināt. – Šahists noslēpumaini pasmaidīja. – Zini, pat man reizēm paliek vientuļi.
- Ko tu a- ar to domā? – dreboši vaicāja Martinsone.
- Šorīt, kad tikāmies parkā, pilnīgi apsvēru paiet tev garām, bet kaut kas mani tomēr piesaistīja. Es grib-. – Pēkšņi Šahistu pārtrauc paziņojums no datora: “Tavai karaļvalstij uzbrūk!” (es nezinu, kā spēlē DS IV). – Nolādētie krievi! Uzgaidi mirklīti.

Kamēr no istabas otra gala atskan lamuvārdi, kuri latviešu valodā bijuši aizmirsti jau gadsimtiem ilgi, Martinsone ir palikusi viena pati ar savām domām: - Nomierinies, nomierinies… Ja viņš tev gribētu nodarīt pāri, būtu to izdarījis, kamēr gulēji. – Pēc pāris elpošanas vingrinājumiem viņa jau bija atgriezusies savā ierastajā omā.

- Ak, protams! Kur manas manieres? Mani sauc Spēļturis K. Šahs, bet visi mani sauc par Šahistu. Sakiet, kas pagodina manu klātbūtni?
- Martinsone.
- Prieks sapazīties! Bet ķersimies pie lietas. Vēlējos jau parkā uzjautāt tev jautājumu – kur palikuši visi ļaudis?
- Kā? Tu nezini? Vakardienas svinības – tās svinēja pilnīgi visi!
- Pirmā dzirdēšana.
- Vai tad tev neviens nepateica?
- Man nav draugu ;’-( . – Atteica Šahists. – Man tādus nevajag!
- Kā tu vari tā teikt? Ja tev būtu bijuši draugi, tu būtu zinājis par svinībām.

Šahists skaidri zināja atbildi uz šo jautājumu. Draugi viņam nav vajadzīgi, jo nav tāda cilvēka, kas viņam nestu vairāk laba nekā slikta. Viņš pārzina visus pasaules noslēpumus, ir visattapīgākais un spēcīgākais cilvēks – neviens viņam nespētu nostāvēt līdzās. Tas, ka tiek rīkoti svētki, nav būtiskas zināšanas, ko ņemt vērā. Viņš bija tikai nedaudz aizdomājies par ļaužu pēkšņo izzušanu, tāpēc vēlējās noskaidrot atbildi uz šo viņam mazbūtisko jautājumu, bet tagad ir nonācis šajā situācijā, kur kaut kāda meitene no parka, kas pati sadomā paģībt, apstrīd viņa spēkus. – Es esmu Atēnais! Es esmu dievs reinkarnējies modernajā pasaulē! Un tagad SIEVIETE mani uzskata par vārgu, jo man nav draugu!? – viņš nodomā pie sevis.

- Ak, tu šādi, ja? – Šahists skaļi iesaucas un sāk smieties. – Labi, ja tu uzskati, ka draugu trūkums man kaut vienā veidā apgrūtina dzīvi, tad nosauc jomu, un tajā mēs sacentīsimies! Bet ļauj man piebilst, ka es nekad savā mūžā neesmu zaudējis.
- Es nezinu, par ko tu runā, bet lai notiek! Es tevi izaicinu pateikt, kādas svinības vakar tika rīkotas!

Šahista sirds izlaiž pukstu. – Kādas svinības tika vakar rīkotas? – Viņš apjukumā sev pārjautāja. – Tā ir tā viena lieta, ko es vēlējos noskaidrot… Nē, es to varu izdomāt! Man nevajag palīdzību no citiem! Vakar es kā jau katru rītu piecēlos 5.30, 5.35 es paēdu pirmās brokastis, 5.40 es devos ikrīta pastaigā, 6.00 – atgriezos mājās, 12.00 - beidzu spēlēt Dzelzs Sirdis IV, 12.05 – ikdienas Henrija izsmiešana, 12.10 – nodibināju uzņēmumu, 13.00 – pārdevu uzņēmumu par 70GLs, 13.05 – devos zagt vara caurules no kaimiņiem, 15.00 – pārdevu metāllūžņus Deimosam par 17 Ulmaņlatiem, 15.10 – otrās brokastis, 15.15 – šaha turnīrs, 16.00 – duša, 19.00 – pusdienas, 19.10 – grāmatu lasīšanas laiks, 20.00 – Simpsoni pa LTV6, 21.00 – vakariņas, 21.30 – čučumuiža. Nevar būt… es tiešām nezinu atbildi. Bet… Bet… Bet tas nav arī būtiski. Tas nav būtiski!

- Martinson, tas nemaz man neinteresē! Man to nemaz nevajag!
- Un ko tad tev vajag?

Martinsone laikam bija pagāne, jo visi viņas jautājumi trāpīja mērķī. Šahists pirmo reizi dzīvē paspēra soli atmuguriski. Viņš vienmēr bija tik aizņemts ar sevis norūdīšanu, ka nebija aizdomājies, kāpēc to dara. Laikam vienkārši uzskatīja, ka tas viņam jādara. Viņš bija Šaha lielmeistars, viņš bija Atēnis, viņš bija neapturamais olimpietis. Bet kāpēc? Kāpēc viņam to visu vajadzēja? Tikai Valts spētu sacerēt tik debīlu tekstu, es zvēru. Šahists noliek abas plauktas sev uz pakauša kā kādu teroristu gūsteknis un ar skatienu uz leju sāk stresaini staigāt apkārt pa istabu.

- Nu, nesāc tikai bimbāt, ja? – Piekūdīja Martinsone.
- Bet, bet… es nezinu! Es nezinu, ko vakar svinēja! Es nezinu, ko man vajag! Es nezinu! Tā nekad nav bijis, ka es nezinu!

Tad pēkšņi tā, it kā kāds būtu nospiedis slēdzi, Šahists nostājās kā ierindā, pagriežas pret Martinsoni un saka: - Es zinu, ko man vajag! Ja tev ir zināšanas, kas man nav; ja tev ir spējas, kas man nav, tad man tās ir jādabū sev! Tikai tā es kļūšu izcils! Man vajag tevi!

- Tev vajag m- mani?? – Izbrīnā atteica Martinsone. – Ko tu ar to domā?
- Tu esi viss, kas man trūkst! Tu esi viss, ko man vajag! Visu mūžu esmu dzīvojis līdz galam neapmierināts – nu zinu, kas man jādara! Nu zinu, pēc kā alkst mana sirds!
- Visnotaļ prātu izkūkojis! Jāsauc mediķi!
- Prātu izkūkojis? Tā varētu būt! Varbūt šis ir neprāts, varbūt man jumtiņš aizbraucis! Man vienalga! Martinson, - viņš norij siekalas – vai kļūsi par manu- *rrrrrrrring* * rrrrrrrring*

Zvana tālrunis.
Vienīgais, kurš šajā laikā varētu zvanīt, ir Henrijs. Parasti šis ir visjaukākais dienas brīdis, kad var pakaitināt viņu, izsakot anglicismus, bet šajā mirklī tas nebija svarīgi. Šahists paņēma savu Ēriksonu HA 150 un saspieda to plaukstā tā, ka pāri palika vien smalkas skaidas.

- Ko vēlējos tev prasīt ir: vai tu-
- Nēēe!! – Pārtrauc Martinsone. – Es zinu, ko tu prasīsi, un atbilde ir nē!
Nosarkusi, viņa aizsteidzas uz izejas pusi, un pēc mirkļa dzīvoklī iestājas klusums.

***

Ir pagājušas trīs dienas. Šahists nav izkustējies ne centimetru. Viņš stāv savā dzīvoklī neziņā, ko darīt. Viņš nekad nebija nobraucis tik tālu no sava ikdienas grafika. DS IV spēle jau sen ir beigusies, uzvaru guva krievi. Viņa lūpas ir sausas, vēders izsalcis. Nekas vairs neuztrauc. Ko darīt tālāk? Ko darīt, kad visa pasaule sabrūk acu priekšā, un persona, kas to paveica, aizlaižas lapās? Vai ir vērts dzīvot? Vai doties viņu meklēt? Bet ko darīsi, kad atradīsi? Viņa jau savu atbildi deva.

*ding dong*
Noskan durvju zvans.

Varbūt tā ir viņa? Šahists beidzot izkustās. Jo tuvāk durvīm viņš tuvojas, jo smagākas viņa kājas paliek. Viņš saņemas un atver durvis.

-Heijā hopsā! Tas es – Deimoss! Izkritu no RTU pirmajā gadā! Kādēļ tu man vairs nenes metāllūžņus?

Šahists aiztaisa durvis.

Nav tā, ka viņam nebūtu sarunu biedru. Nē, viņš ikdienā runājās ar daudz cilvēkiem, toties viņš viņus vairāk uzskatīja vairāk par dauņiem nevis par draudziņiem.

-Eu, Šahist! Laid tak mani iekšā! Mani no mājām izmeta! xD

Pēc brīža durvis tomēr atveras.

- Parauts dzinējs! Kādēļ tev tik izvandīts dzīvoklis? Vai tev kas noticis? Slims vai?
- Slims gan. – Šauri atsaka Šahists.
- Tu man esi labākais biznesa partneris. Stāsti, kas noticis.
- Es vairs nezinu… Bija viena meitene, kas…
- Ja par meitenēm runa, tad es prom – neviens okdd biedrs nekad nav sajutis meitenes pieskārienu! xD

Tik pat ātri, cik Deimoss ieradās, viņš arī aizgāja. Varbūt nekāds dižais palīgs no Deimosa nesanāk, bet viņa domas gan bija lipīgas. Ja neviens tiešām nav iepriekš sajutis meitenes pieskārienu, tad viņš būs pirmais, kas to dabūs gatavu. Šis kalpos par pagaidu mērķi!

Mirkļus vēlāk Šahists jau bija Rīgas ielās, kas nu bija atgriezušās ierastajā kārtībā – tās bija pārpildītas ar ļaudīm. Tik daudz meiteņu visapkārt, bet neviena viņam nešķita nozīmīga – visas bija tik prastas, ka viņš pat neievēroja neko sievišķīgu viņās. Nē, tikai viena meitene viņam bija prātā, un to viņš devās meklēt. Kāpa kalnā visaugstākā, laidās jūras dziļumos, meklēja, pētīja, vandīja tos, bet velti. Pagāja dienas, nedēļas mēneši, bet no Martinsones ne miņas.

Izmeklējis katru Latvijas nostūri, katru mājokli, katru cilvēku aptaujājis, viņš sāka justies sakauts. Vai viņa vispār bija īsta? No kurienes nāca, uz kurieni devās?

-Dievs, ko man darīt!?? – Viņš kā traks pilnā rīklē iesaucās.

Pēkšņi debesu plašumi sašķeļas, un no šķirbas paveras tas svētais kungs, visu dižais, debesu kabača nesējs – Reinis Martinsons.

- Mans dēls, es redzu tu centies manu māsu pist?
- Dritvai micīt! Dievs, tas tu? – Neticēdams savām acīm, nomurmina Šahists.
- Klausies manu padomu, dēls! Sengrieķu dieviem asinsgrēks bija norma, tāpēc nejūties vainīgs! Ej meklē Martinsoni! Tu zini, kur viņu meklēt!
- Ko tu muldi? Tu laikam debesīs dzīvo, jo zāli pīpē. Es nezinu, kur viņu meklēt!
- Tu zini! Viņa pirms 73 dienām pameta tavu dzīvokli! Pie sava dzīvokļa tu viņu arī atradīsi!
- Nē, nu kāds mums te jokdaris atradies. Es būtu pamanījis, ja viņa tur būtu.
- Šodien viņa tur nav, bet agrāk taču bija! Ņem, dēls, dāvāju tev savu debesu fiksīti! Ar to tu spēsi aizmīties atpakaļ pagātnē!

No debesīm svētā gaismā tik tiešām nolaižas divritenis. Tas ir ar maziem eņģeļu spārniņiem rokturu galos un nimbu kā sēdekli. Nimbs ir pietiekami liels, lai uz tā varētu apsēsties pat Ambālis. Sametināts gan tā aizdomīgi. Špaktelis arī vietām rēgojas.

Šahists parāda latvisku muskuli kā savu pateicību svētajam tēvam un, jaunas motivācijas pārņemts, uzsēžas uz riteņa, un sāk mīties cauri laikam.

***

[pirms 73 dienām]

...

- Nēēe!! – Pārtrauc Martinsone. – Es zinu, ko tu prasīsi, un atbilde ir nē!

Nosarkusi, viņa aizsteidzas uz izejas pusi, un izskrien kāpņutelpā. Tur arī paliek. Viņa nespēj tik vienkārši aiziet. Varbūt viņš skries viņai pakaļ? Tad jau jāmūk prom, bet… gribas drusku palikt… Paiet minūte, paiet divas, tad piecas, tad desmit. Kur viņš ir? Tikko teica, ka esmu viss, ko vēlās, bet ļauj tik viegli aizskriet? Laikam jau jāiet prom. Atpakaļ iekšā tak neiešu.

Martinsone lēnām pamet kāpņutelpu, pa ceļam atskatīdamās, vai tiešām Šahista vārdi bijusi tik tukši. Iznākusi uz ielas viņa paskatās apkārt – ir dienas vidus. Viņa Šahista dzīvoklī nogulēja kādas sešas stundas? Nevar būt! Sešas stundas!? Tā jau ir kā pārnakšņošana, tikai no rīta! Es biju bezsamaņā tik ilgi, un viņš visu to laiku pavadīja spēlējot Dzelzs Sirdis IV? Aaaa!! Kāpēc es par to vēl domāju!?

Jau sataisījās māju virzienā, kad pēkšņi no zila gaisa viņai virsū uzbrauc velosipēds.

- Skaties, kur brauc, dauni! – viņa iekliedzas. Tad pēkšņi pamana, ka no velosipēda viņai blakus novēlies Šahists, tikai netīrāks, ar nenoskūtu bārdu un kaulaināku miesu. Viss naids no viņas balss izzūd.
- Beidzot! Beidzot es tevi atradu! Pēc visa šī laika! – Šahists ber prieka asaras.
- Stulbs esi? Es teicu, lai tu nebimbā! – Martinsone manāmi nosarkst. – Kas ar tevi vispār noticis? Kādēļ esi tik kalsens?
- Man vienalga! Man vienalga! Ka tik es tevi atkal redzu!
- Un ko? Mani redzēji, tagad tinies! – Martinsone atšauj.

Šahists nokrīt ceļos. – Es esmu mainījies! Pa šiem mēnešiem esmu daudz ko pārdomājis! Es tāpat vēlos tevi, bet es vēlos nevis tavu labumu zagt, bet gan mūsu abu labumos dalīties! Ļauj man tevi iepazīt!

Martinsone grib iet prom, bet ķermenis atkal neklausa. Kā viņa varētu tik vienkārši aiziet no šādas situācijas? – Ko tad tu vēlies par mani zināt?

-Visu! Kā pavadi ikdienu? Par ko sapņo? Kas tev patīk?
- Vai nevar sākt ar kādu normālāku jautājumu? Es tevi knapi pazīstu.

Tajā brīdī Šahists saprata, ka visi uz ielas blenž viņam virsū. Pieaudzis vīrietis raud ietves vidū meitenes priekšā un lūdz dīvainas prasības. Vai tiešām viņš ir nokritis tik zemu? Bet viņam vienalga. Viņam vairs nerūp viņa reputācija. Neskatoties uz to, viņš nevēlas apgrūtināt Martinsoni. Viņš pieceļas, noslauka asaras, izpūš puņķus piedurknē un no jauna pievēršas daiļavai.

- Saki, kā tev gāja vakardienas svinībās? – Viņš neveikli, bet sirsnīgi nedaudz pasmaida jautājuma beigās.
- Es vakar… Es vakar nesvinēju. – Martinsone nomurmina.
- Vai tad tu neteici, ka visi tur bija? Vai tevi neviens neielūdza?

Martinsone, paskatās debesīs un atsaka: - Šahist, vai tad tu nezini? Nevienam okdd biedram nav draugu.

- Tev nav draugu? Bet tu tik lepni izteicies, ka draugi ir svarīgi!
- Jā, man draugi šķiet svarīgi. Tikai es nespēju atrast tādu, kam varētu uzticēties.
- Martinson, - Šahists nokrīt ceļos, - vai tu tici draudzībai no pirmā acu skatiena?
- Nē, bet es ticu draudzībai no pirmā Stokholmas sindroma! – Viņa pasmaida un apskauj Šahistu.

Šahists tajā brīdī vairs nejutās piederīgs okdd kopienai. Viņa sirdī valdīja tīrs un patiess prieks.

- Varbūt gribi doties uz tām svinībām kopā ar mani? – Jautāja Šahists.
- Bet kā? Tās taču bija vakar!
- Neuztraucies! Man ir Ļenkinsonmobīlis!

Viņš pacēla savu svēto riteni, uzsēdās uz tā un paaicināja Martinsoni sēsties aizmugurē. Martinsone nedaudz atturīgi, bet tomēr apsēžas uz nimba aiz Šahista un piespiedās cieši tam klāt. Šahists sāka mīties atpakaļ vēl senākā pagātnē līdz lielo svinību dienai, bet Ļenkinsonmobīlis tik tiešām ir tāds, par kuru nodokļus maksāt nav vērts – pēc mirkļa tam pārlūzt rāmis. Šahists nošļūc uz sāna, bet paglābj Martinsoni, cieši ieskaudams viņu. Abi nedaudz nosarkst, bet tad sakopjas. Izdevies noceļot tikai līdz 23.00 vakarā, bet šķiet, ka svinības rit pilnā sparā, jo ielas ir tukšas un tālumā skan mūzika.

- Dosimies skatīties, ko tur svin! – Sauc Martinsone.

Abi kopā dodas uz mūzikas pusi līdz nonāk Grīziņkalna parkā. Pirmā vieta, kur viņi satikās. Pēkšņi viņiem abiem virsū tiek uzspīdināti prožektori.

- Laulājamie ieradušies! – Sauc pūlis.
- Kas? Mēs? – Atsauc Martinsone un Šahists abi kopā.

No debesīm smaidīgs ar savu prožektoru pamāj Martinsons: - Šos svētkus sarīkoju es jums abiem! Lai jūsu likteņi top savīti kopā! Nāciet, svinēsim! Ceremonija jau tūlīt sāksies!

Abi laulājamie viens uz otru neizpratnē paskatās.

- Mēs precamies? Tagad? – Apstulbis jautā Šahists.
- Es tevi pazīstu tikai pāris stundas! Šis ir par traku! Viņi visi ir traki! – Kliedz Martinsone.
- Mīļā, vai mēs visi neesam traki?
- Ja dzīve ar tevi nozīmētu trakumā, dzīvot šādi… tad es esmu ar mieru! – Jau kautrīgāk atsaka Martinsone.
- Nevis ar mieru, bet ar trakumu. Miers ir domāts kapam! Kamēr cilvēks ir dzīvs, viņam ir jādzīvo! – Pilnīgi no nekurienes piebilst Valts.

Abi laulājamie attopas, ka ir nejauši nosoļojuši līdz altāram.

-Šahist, vai tu ņem Martinsoni par savu sievu, solies mūžam to sargāt, lolot un būt tai uzticīgs? – Jautā Martinsons no debesīm.
- Jā. – Skaidri atbild Šahists.
- Martinson, vai tu ņem Šahistu par savu vīru, solies mūžam taupīt savu veselību, cept cepešus un būt tam uzticīga?
- Jā. – Laimīgi atbild Martinsone.
- Tad ar sev doto varu es jums abiem piešķiru SEKSA LOMU! Varat iet knibu knaboties! – Martinsons lepns par savu dēlu un māsu izsaka.
- Rūgts, rūgts, rūgts! – Sauc pūlis.

Tonakt visi ballējās līdz pašam rītam. Martinsons pat dzīvniekus bija sasaucis dejot valsi. Knibu knabu nenotika, jo tas būtu perversi, un neviens okdd biedrs nav perverss. Starp abiem jaunlaulātajiem pirmos gadus pastāvēja tikai platoniskas attiecības, kur Šahists un Martinsone viens no otra mācījās un viens otru pilnveidoja. Nākošajā rītā Idaunijas prezidents Iga Daunis apsveica jaunlaulāto pāri, dāvinot tiem Roņu salu. Šī sala tapa par pāra dzīvesvietu un arī par viņu cietoksni, no kura viņi kopīgi centās izspēlēt Dzelzs Sirdis IV lomu spēles pret pasauli. Diemžēl Šahists atkal padirsa krieviem, un Roņu sala kopš tās dienas tautās tika iesaukta par Rukšu salu. Viņi nodzīvoja savu atlikušo dzīvi kā nabagi Rēzeknē. Toties viņi bija traki un dzīvi līdz kapa malai!

BEIGAS.